Klusums

Tuvojoties dienas otrajai pusei, sāka pārņemt trulums – raugoties tukšumā no prāta izgaisa jebkādas saprātīgas domas , aiz sevis atstājot vien izbradātas pļavas un nocirstus mežus, ļaujot vientulīgi tajos pastaigāties aizdomām un nelīdzsvarotiem ākstiem, kas sevi dēvēja par jaunas dzīves sācējiem. Tā nemanot bija pienācis vakars, kad nekas vairs nebija palicis pāri, pat apsēstības bija iztvaikojušas caur prāta skursteņiem. Kārtējā diena bija pavadīta un nekas nebija mainījies – es tā pati, pasaule arī.