Divi stāvi

Viss nekustīgs, apstājies, stīvs! Piekalts pie cementa ķēdēm stāv mazs bērns un gaida, kad atnāks pieaugušā brīvība – bez komandām, pavēlēm, ierobežojumiem un ieslodzījuma sajūtas. Cementētas kājas tur viņu pie zemes, nekas nav spējīgs saplēst sacietējušo masu.

Bet turpat blakus ir vēl kāds. Gadi ir izrobojuši viņa seju ar grumbām, atņēmuši jaunības prieku no lūpām, un padara nelaimīgu ikkatru vārdu, ko viņš saka. Pieaugušā brīvība!
Viens stāv cementā, otrs bez tā – bet atšķirība ir niecīga. Laiku laikus pārdzīvojušais vīrs vairs nemāk staigāt. Cementa putekļi jau sen ir aizlidojuši – un briesmīgo ķēžu smagums ir atņemts! Bet vīrs vienalga stāv piekalts – pie solījumiem un pienākumiem. Sasvīdusī piere stāsta par saspringumu, dūrēs savilktās rokas par pienākumu.

Šie abi stāvi atrodas viens otram blakus, bet raugās katrs savā virzienā. Viens uz priekšu, bet otrs – atpakaļ. Ilgas pēc brīvības, un ilgas pēc važām. Brīvības definīcija pāraug ierobežojumu aprakstošā, neļaujot izšķirt konkrētu vienu pareizību. Skats no brīvības uz brīvību! Katram savs.
Ja vien viņi spētu pagriezties uz otru pusi – kaut uz īsu mirkli, sekundi, vai pat simtdaļu. Viņi redzētu, ka ne vienai, ne otrai brīvībai nav pilnīguma garšas.

Un viņi abi stāv un domā par to, cik labi ir aiz muguras esošajam – piekalts, bet brīvs – brīvs, bet ar pienākumu.

Viņi nekad nesatiksies, tikai jutīs, ka ir viens otram blakus – skatoties pagātnē vai nākotnē. Ļaujot ķēdēm žvadzēt, cementam sacietēt – un tā, nekad paīstam nekļūstot brīvam!

Mugura pret muguru, stāvs pret stāvu – divi cilvēki stāv! Bet, ja tu raudzītos no attāluma kā trešais, tad saprastu, ka tie divi īstenībā ir viens!