Jau desmitiem gadu

Jau desmitiem gadu iet sieviete skaista caur dienām, kas ieplēstas vētrās,
Tai tuksneši sirdī kā čiekuru zvīņas, un saule griež elkoņos rētas,
Vien skatiens kā Gerdai slīd glāsmaini pelēks caur skatuves priekškaru ailēm ,
Un skropstgalos rasa griež mūžības valsi starp šķietamu prieku un bailēm.

Jau matos tai maigums no ziedošiem rudziem, un smaidošas rieviņas lūpās,
Zem putekļu maskām dus vientuļas rozes, kas jaunības atmatās plūktas,
Bet ilgas joprojām sauc mīļoto mājās, kas aizgājis debesis sargāt,
Un lietus, kā cenšoties dūmaku notraukt, krīt miglā un sodrējus mazgā.

Tik ierasti meklēt sen zaudētus soļus, tik ierasti aizpērni ziedēt,
Un apvāršņus stīpot ar skatienu zīdu, aiz jūrām kā galotnēm rietēt.
Pie pirkstgaliem viļņi snauž vairoties ziemas, sēž dvēselē sarkstoša ēna,
Un sieviete aiziet sen ilgotos ceļos kā upe pār mākoņiem rēniem.

Rīt pagalmā smilkstēs suns plašuma gaidās, un dzilnītis klauvēs pie rūtīm,
Skums laukakmens pļavā, ko glāstīja pēdas, un liepas tam lūgšanu sūtīs,
Bet kaut kur aiz zemes skaus meiteni skaistu kāds puisis ar blāzmainām acīm,
Un vizbuļu laukos ies mīlošas sirdis sev gaismu kā dzīvību prasīt.