Četras sienas

12

- Paula, meitiņ, ejam uz pludmali, man vajadzīga
kompānija ! – Izabella sauca meitu no vannas istabas. Izabella bija šorīt pamodusies lieliskā garastāvoklī un izmetusi no galvas Henrija skūpstus. Nu, labi, gandrīz izmetusi. Viņa, pēc ilgiem laikiem, uzsmaidījusi sev spogulī, secināja, ka viņa ir brīnišķīga. Visos aspektos. Un kāpēc lai viņa tāda nebūtu ?
- Es negribu, man kaut kā vēders sāp ! – Paula
atkliedza no savas istabas.- Varbūt citu dienu pievienošos. Es padzīvošu pa villu vai ar tēti aizbraukšu uz pilsētu ! Nu, jā, atkal tētis. Vai mammai nav vietas tavā dzīvē? – gribēja uzsaukt Izabella.
- Paula, beidz, divu nedēļu laikā tu neatradi iespēju ar
mani pabūt kopā kaut stundu. Man žēl, ka mēs nemākam kopā atpūsties. – Izabella juta veco sāpi ieduramies sirds apvidū. Tas smeldza kā vaļēja rēta. Izabella iegāja Paulas istabā. Arī šeit, svešā villā, nāca līdzi vecie paradumi – drēbes mētājās visur, izņemot drēbju skapi. Sandales bija samestas juku jukām vienā čupā kā skautu ugunskurs. Mati bija neķemmēti un mugurā joprojām pidžama, lai arī laiks tuvojās pusdienām. Uz gultas mētājās jauniešu žurnāls, kuram uz vāka smaidīja kāds jauneklis ar skumju acu skatienu. Izabella piegāja pie meitas gultas. Uz tās mētājās atvērta čipsu paka un atlikumi bija izbiruši pat uz spilvena. Paula klausījās ar vienu austiņu mūziku no CD atskaņotāja. Izabellā uzvirmoja dusmas. Viņa izrāva austiņu un gribēja ko teikt, kad pēkšņi ieraudzīja kaut ko vīdam baltu zem pidžamas krekliņa malas. Pussekundes laikā Paula iztulkoja mātes skatienu un uzrāva segu līdz zodam. Segu mudžeklī spīdēja tikai divas bailīgas pusaudža acis. Izabella ar spēcīgu rāvienu norāva segu, tad momentā uzrāva pidžamas kreklu. Īsu brīdi Izabellai likās, ka viņai satumst gar acīm. Vai tiešām Paulai kaut kas atgadījies ?
- Mammu, tikai nekliedz ! Tētis zina par pīrsingu,
viņš man atļāva jau sen ! Izabella apstulbusi skatījās uz meitu. Ko viņa pļurkst ? Kāds vēl pīrsings ?
- Mammu, es jau sen to gribēju, goda vārds ! Un
gandrīz nemaz nesāpēja ! – Paula bēra vārdus kā zirņus un tad Izabella saprata – zem plākstera atrodas tas lielais noslēpums, par kuru zina tētis, bet nezina viņa ! Ak, tad šādi tās lietas tiks kārtotas ???
- Paula, – Izabella ieturēja draudošu pauzi, jo zobi
tika sakosti no dusmām tik cieši, ka pat niecīgākā zilbe nespētu caur tiem izspraukties, – lūdzu man pasaki, ko tu esi izdarījusi ??? Pie velna ! Es tev jautāju, KO TU ESI IZDARĪJUSI ??? – Izabella kliedza un vairs nepazina savu balsi.
- Es tev tikko visu pateicu – man nabā ir pīrsings un
tētis man atļāva, – nu jau Paula sāka ieņemt aizsargpozīcijas. Pirmās bailes bija zudušas. Cīņa varēja sākties. – Un kas tur liels ? Manām meitenēm klasē vairākām ir ! Es tev vienu reizi prasīju, tu man neļāvi un tad es gāju runāt ar tēti…
Izabella saprata, ka vairs nekas nav runājams. Kur ir Deivids ? Nu, man pietiek ! Deivids laiskojās pie villas baseina. Izabella piegāja pie Deivida un čukstus sacīja: Ja jūs vēl kādu reizi bez manas ziņas kaut ko izplānosiet, jums nāksies rūgti nožēlot ! – Izabellai kājas bija mīkstas kā tikko novārīti spageti. Viņai likās, ka tuvojas ģībonis. Deivids pacēla elegantās saulesbrilles un nevērīgi jautāja :
- Vai tu runā par to pīrsingu ? Nekāda lielā nelaime
nav. Paula paaugsies, sapratīs, ka tas bija muļķīgi un izņems to sūdu ārā. Ko tu cepies ?
- Ko es cepjos ? Man ar apnicis līdz rūgtām mielēm
tas, ka tu un arī Paula nerēķinieties ar mani. Ne ar manām domām, ne jūtām, ne viedokli, ne arī kā ar cilvēku ! Vai tiešām tev liekas pareizi tādu lēmumu pieņemt vienam ? Vai man nebūtu jābūt informētai par katru lietu, kas skar mūsu bērnu ? Es reizēm jūtos kā kalpone, kas spiesta visu vērot no malas ! Kā jūs man esiet apriebušies ar savu spītību, iedomību un uzskrūvēto ego ! – Izabella juta, ka asaras gūzmām kāpj uz augšu. Vēl mirklis un viņas pie baseina vairs nebija.
Deivids uzlika atpakaļ savas saulesbrilles un aizvēra acis. Atvaļinājums Bali – tas ir tiešām ko vērts !
Izabella paķēra īrētā džipa atslēgas. Šoreiz VIŅA darīs, kā ienāk prātā ! Šovakar viņa izplānos savu dienu, nerēķinoties ne ar vienu no ģimenes ! Un lai visi iet pie velniem! Izabella zināja – ja viņai piemistu Amandas asā mēle, viņas runa pie baseina izdotos ietekmīgāka un rezultāts, iespējams, būtu savādāks. Bet nekas, viņa savu sakāmo bija pateikusi. Švīkstot riepām ( Izabella līdz šim pat nenojauta, ka māk tā darīt ), viņa izgrieza džipu no villas iebraucamā ceļa.

pages: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11 12 13 14 15 16 17 18 19 20 21 22 23 24 25 26 27 28 29 30 31 32 33 34