Nevelos brīvību.

Skaisti!
Atkal jau ceļi ir nobrāzti,brienot ierasto brīvības taku.Bet kamdēļ man brīvība?
Kas jel tā par dāvanu? Es saprastu banāls,varbūt mazliet par daudz sentimentāls nieciņš būtu bijis gana labs.Bet tev vajadzēja vairāk.
Ko gan dod tavas alkas pēc pilnības?Kārtējo mirstošo ziedu klēpi,kas guldīts pie tavām kājām?Kājām ,ko šobrīd sedz vien mēma smilšu kaudzīte un bezpersoniski izdauzīts vārds akmens vaigā?
Bet es smaidu.Smaidu no sirds. Jūs jautāsiet,kamdēļ man tik negants smaids. Godīgi runājot man neiet pie sirds tukšot nebeidzamus asaru kausus kādā no tuvējiem pesimistu krogiem,pa virsu uzkožot ciešanu našķus.Nē,tas nu galīgi nav priekš manis.Labāk dodiet man nenorietošu sauli un bezgalīgu orkānu svītu.Man patīk sāpes.Dievinu mazliet baiļu,kas rūpīgi samaisītas ar tējkaroti naida un rotātas ar maskētu līdzjūtību.Tieši tas man šobrīd arī nepieciešams.Ja varētu palūgt varbūt arī pāris rūgtuma maizītes.Bet tikai mazliet.
Es zinu, jau parāk daudz gadi aizskrējuši pretī pagātnei,tomēr brīvības taka nav aizaugusi.Katru sasodīto dienu brienu caur Dieva asaru pildīto pļavu un alkstu.Alkstu pēc tevis. Pēc īstas brīvības.
Aizejot atskatos uz nīkstošajiem ziediem.Kam gan viņiem ūdens,ko remdēt slāpes? Tas vien paildzinās mokas.Ja vien izdotos viņām pārdot savu brīvību pret likteni,kas pieder viņām?
Nebaidies draugs,drīz tiksimies.Tikai šoreiz es nepienemšu vien brīvību.Šoreiz nē.