Nepabeigts darījums

Trondheimiski mirkļi, kur saulrietu vērojam katrs no savas kalna puses, jo tā lūk vēlas viņa vīrietība, un roze mašīnas ventilatorā, kurai varbūt ir, bet varbūt arī nav nekādas nozīmes – tikai mirkļa iegribas raksturs, kā visam pārējam.
Šķiet, ka mēs spēlējam ķerenes, kur viņš vienmēr liek sevi ķert, bet nekad neļauj noķert. Tā arī attapāmies kalna galā, ķerenes beigušās, bet vēl jo projām tik dzīvs un skaļš viņa ‘nenāc klāt’, un vēl skaļāks: ‘Un neceri, ka nākšu es!’
Mūžīga bēgšana un ķeršana, bet, kad gribas šo spēlīti izbeigt, tad neļauj man iet, liekot turpināt vēl un vēl, kā bērns, kā bērnībā, tikai indīgāk!