Par autoru

Agnese Līcīte

laime nemēdz būt skaļa
tā neraušas klēpī un nepieradina sevi pie ādas
un arī raudāt tā neprot par lapkriti ieliņās šaurās
kur vienīgā gaisma ir acīm

tāpēc ziņas paliek nenosūtītas
vārdi neplūst pār lūpām
un miermīlošs klusums joprojām sadala mūs abus uz pusēm

kaut kur autobusa tālākajā stūrī
divi bezbiļetnieki lielās ar savu dzeju
aiz loga mirkšķina lietus kā pirmatnīgs kramplauzis
un domās satiekas nejauši garām gājuši ļaužu stāvi

piedod, ka mana laime joprojām ir parasta diena bez vēja
un man pietrūkst jāņtārpiņu, ko sabērt tavās nosalušajās plaukstās

es vienkārši nezinu, vai tiešām tev salst
vai tikai smejies par muļķīgu sapni
nepārejami iemīlēties

 

2 Atbildes laime nemēdz būt skaļa

  1. Skribents007 says:

    Saturiski-diezgan labi, tikai tie ir kaut kādi mirkļu redzējumi, kuri ir aprauti, jo mēģināts veidot dzeju. Mazliet vairāk izvēršot- varētu tapt divas prozas miniatūras. Jo darbs saturiski ir dalīts no nesaistītām daļām. Dzeja, manuprāt, tā noteikti nav.

  2. Paldies par komentāru. Es daudzus no saviem darbiem nesaucu par dzeju, tie tiešām ir kādi acumirkļu pieraksti. Šis tapis pagaru ceļa posmu pavadot autobusā, kad vienīgais, ko var darīt, ir domāt. Un ne par to, cik konkrētais dzejolis būs vai nebūs formas ziņā pareizs, bet par to, kas apkārt. Un arī to, kas iekšpus sevis.




Leave a Reply

Tava epasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti ar *

*

Ja neesi vēl iesūtījis nevienu komentāru, tev jāgaida līdz moderators apstiprinās šo komentāru. Komentārs nedrīkst saturēt rupjības, bezjēdzības vai spamu. Centies savā komentārā būt konstruktīvs un draudzīgs. Ja sakāmas tikai sliktas lietas- labāk paklusē!

Draugiem.lv pase