kurpes aizšņorē vasara

Es redzu kā kurpes aizšņorē vasara
aiziet ar gājputnu spārnu rudenīgo vēju
pa melnu lietus nosijātu trotuāru
aiz sevis atstājot siltas baltas smilšu pēdas

Paiet viens brūnu acu pāra mirklis
kad iesmejas sētnieks un trotuāru saslauka
viņam seko gadalaiks pēc gadalaika
bet brīnums ko meklēju mīt aiz stikla durvīm
esmu burvis un ziediņš manā sejā atplauka

Lielā mīlestība Tu drīksti ar sirma bērza rīksti
ievilkt man pakrūtē mazu atpazīšanas zīmi
un es ar pirkstu galiem maigi pieskaršos
varenās debess plandošajiem zīda aizskariem
tas brīnums manī mīt un spējīgi aug

DRAUGS
ritinies man līdzās kad dienas pārtop
par sveču liesmu pielietiem vakariem