ļauj man ēst sauli no saujas

kamēr tavas
skaļas miklas
megapikseļu acis
aiz skatloga stikla
fotografē melnbaltu
pirkstgalu gleznotu nakti
uz vienas frekvences
ar vēju es bezvējā
tikmēr rēju tik traki
es smilkstēju
un luncināju asti
lai glaudi mani pati
pa spalvai cik es ļaujos
tik tu ļauj man akli
ēst sauli no saujas
un dzert rasu no Gaujas
katra lāse te asa
kā kraujas pašas
lutina ar glāzi dzidras
kvēles kutina mēli
par to pašu cenu
es ceru noliekties vēl
tik zemu ka tev
jāskatās beidzot man acīs
pat rakstīts es ņemu
tevi klēpī un man patīk
cik grēcīgs es kļūstu
ar katru nepieskaršanos
es mīlu mūs vēl vairāk
kā es mīlu tevi