Svētdiena

Lai kā būtu rīt, tu esi ierakstīts manās domās ar neizdzēšamu krāsu. Tavs smaids piestāv manai rudens lagūnai, tavi smiekli ir gliemežvāki tās krastā, un skatiens apvāršņiem līdzīgs, kas promnākoši vienmēr. Ēnas muguras uzgriež, kad satieku tevi, un visas sekunžu cilpas kļūst talismani, ko veiksmei kabatās nēsāt. Nekas jau nav mainījies, joprojām mēs nelidojam uz burvju paklājiem, es nepārvēršos par jūru, tu neesi upe, bet ilgošanās iegravē sevi mākoņdzīslās, un kaut kur mēs jau noteikti izlīstam kopā. Tiem tauriņiem, kas spieto manī, vēl spārni nav nobiruši. Tie plašuma mīļi, bet meklē pērlenīcas, kur ieziemoties, lai silti.

*

kad satiksimies, viss būs kā agrāk
matēti sirdspuksti piečaukstēs pasauli pilnu ar spārniem
tavs tuvums kā negaiss pievilks pie sevis
un deviņi sapņi ieritināsies vārdos

pārkāpšu pārmiju vārtiem, kas šķir mūsu rudens smaidus
laiks būs vēl pusē, un putnu pieturās nepiestās neilgotie
zvaigžņu vēstules vējš nosūtīs tieši pie akācijām
un tās kļūs par mūsu mājām

mēs vairs nekad viens no otra
netiksim projām