Pāršķirtās lappuses

1

Bija tikai rīts, bet lidostas telpas bija nemierīgu pasažieru pilnas. Viņu sejas bija pelēkas un sadrūmušas, acu āboli bija saplīsuši, gluži tādi paši, kādus tos attēlo multfilmās maziem bērniem. Apkalpojošais personāls atgādināja norūpējušās bites un viņu klusie soļi nebija pat dzirdami, varēja ievērot tikai viņu pienākumu apziņas nozīmogotās sejas.
- Aaauuiii…. – skaļi nožāvājās Barbara. Blakus sēdošais vīrietis viņai veltīja
ieinteresētu skatienu. Viņam bija pliks galvvidus, šauras ačteles un daudz, ak, jā, pārāk daudz liekā svara. Viņš atgādināja āpsi. Barbara izaicinoši palūkojās viņam tieši acīs. Vīrietis viņai piemiedza kreiso aci. Ak, Jēzus, tas vēl trūka ! Barbara steigšus novērsās un sāka knibināt mēteļa pogu. Vai tas ir nosodāmi, ja cilvēks atļaujas no sirds un skaļi nožāvāties, ņemot vērā, ka viņas reiss kavējās jau vairāk par stundu ? Barbara jau trīssimto reizi ieskatījās pulkstenī. Tas nebija pakustējies ne par vienu iedaļu. Viņa ar perifēro redzi vēroja vīriņu. Viņš kaut ko grābstījās pa kabatām vai arī… pie joda, ko viņš tur dara ? Tomēr nē, tas nebija tas, par ko Barbara pirmajā mirklī nodomāja. Viņa ar aizdomām vēroja vīriņa roku kustības un atrašanās vietu. Vīriņš – āpsis ilgi čabinājās pa kabatām un izvilka sakusušu ledeni vēsi zilā papīrā. Barbara novērsās. Kāpēc viņai gadās tādi blakussēdētāji – dīvaiņi, kas grasās lidostas uzgaidāmajā telpā sūkāt vecas, pakusušas ledenes ? Barbara ar lielu baudu nožāvājās vēlreiz. Vīriņš šoreiz bija pārāk aizņemts ar savu ledeni, lai pievērstu uzmanību Barbarai. Jā, iespējams, viņa izskatījās kā lauvu māte, kas nožāvājas pēc labas maltītes, piemēram, jaunas stirnas notiesāšanas. Bet Barbara jutās absolūti pretēji, kā varētu justies kārtīgi paēdusi lauvu māte. Viņas vēders burkšķēja, jo pēdējā maltīte tika ieturēta jau četras stundas atpakaļ. Viņai nāca miegs un viņa bija īgna. Jau piekto reizi moža sievietes balss pavēstīja, ka avioreiss uz Helsinkiem kavējas. Tā pati nezināmā balss lūdza pasažierus būt pacietīgiem. Kā var ievērot pacietību kaut mazākajā mērā, ja šajā brīdī gribas notiesāt kārtīgu gaļas gabalu, iedzert kūpošu kafiju un klāt piegrauzt izsmalcinātu sviesta biskvītu? Barbara skaļi nopūtās un ar šo izpelnījās kārtējo vīriņa ieinteresēto skatienu.
- Vai Jūs, jaunkundz, arī gaidiet reisu uz Helsinkiem ? – vīriņš laipni
ierunājās. Barbara bija pārsteigta par šādu uzruna un acis bolīdama pagriezās pret vīrieti. Patiesībā viņš nemaz tik ļoti nelīdzinājās āpsim. Ja neņem vērā viņa izcilo matu trūkumu, pietūkušos maisus zem acīm, tad kopumā vīriņš izskatījās gana jauks un piemīlīgs. Gandrīz. Bet Barbara zināja, ka zināmā vecumā viņai šādi kungi liktos pat pievilcīgi. Bet par zināmo vecumu viņa šajā brīdī pat domāt nevēlējās.
- Jā, bet kāpēc Jūs vaicājat ? – Barbara vēsi attrauca, viņa taču nevēlējās būt
nekāds skuķis, kas pļāpās ar kaut kādu tur veci, kas nejauši sastapts lidostas uzgaidāmajā telpā. Un kas vēl ir zināmā vecumā.
- Mums laikam ir pa ceļam. – Vīriņš pasmaidīja. Barbara ievēroja, ka viņam ir
nevainojami ieliktie zobi un patiess smaids viņu padara tiešām jauku. Varbūt.
- Ak, tā… – gausi novilka Barbara, tādējādi darot šim svešajam cilvēkam
zināmu, ka sarunas turpināšana būtu tikai lieki tērēts laiks. Vīriņš acīmredzot , tā nedomāja.
- Mani sauc Heikki. Un, Jūs, jaunkundz ? – vīriņš galanti palocīja galvu.
Heikki ??? Kas TAS par vārdu ??? Laikam jau somu izcelsmes, bet kā viņš zina latviešu valodu ?– Barbarai domas izšāvās caur galvu ašas kā indiāņu šautas bultas bērnības redzētajās filmās.
- Mani sauc Barbara. – Sekoja klusums, kas kārtējo reizi norādīja, ka Barbara
nevēlas sarunu turpināt. Būtu labi, ja viņš to saprastu.
- Patiesi jauks un skanīgs vārds… – vīriņš dziļdomīgi pasmaidīja. Barbara sekoja
viņa roku kustībām. Tās atkal grābstījās kaut kur tur… Barbara ievilka elpu. Vai tiešām sekos kārtējā vecā ledene zilā papīrītī vai … Barbara noskurinājās. Viņa ļoti labi atcerējās savus kopmītnēs pavadītos gadus. Visi šie izvirtušie, vecie un alku pārņemtie sakārņi burtiski spietoja ap mācību iestādi un kopmītnēm, lai kādā viņiem izdevīgā brīdī parādītu savu veco un nevienai sievietei nevajadzīgo mantību…Lai gan, vai tādiem vajadzēja sieviešu atzinību ?Barbara lieliski atcerējās meiteņu spiegšanu, kad kāds no šiem mētelīšu virinātājiem ar neprātīgu izteiksmi sejā rāva vaļā savas virsdrēbes un baudā elsa, kad meitenes, riebuma un panikas pārņemtas šķīda uz visām pusēm kā izsvaidītas pingponga bumbiņas. Visi šie gadījumi Barbarai palika prātā uz visu mūžu kā psiholoģiska trauma. Barbara vēlreiz noskurinājās. Bet Heikki taču nebija no tiem, vai ne ?
- Vai drīkstu Jums, jaunkundze, piedāvāt kādu saldumu ? – vīriņš aši no kabatas
izvilka kārtējo ledeni. Barbara skatījās, norīstījās un gausi pastiepa roku.
- Lai iet ! – Barbara attrauca. Viņas plaukstā iegūla konfekte nošņurkātā, zilā papīrā. Neskatoties uz sākotnējo nepatiku, Barbara izbaudīja konfektes garšu. Tā bija vēsa un atgādināja kādu no pēdējām rudens dienām, kad viņa kopā ar vecomāti sēdēja uz vecā koka soliņa mājas priekšā. Vecaimātei kabatās vienmēr bija atrodams kāds saldums mazmeitai. Barbara nostalģiski pasmaidīja. Šī konfekte garšoja līdzīgi kā bērnībā.
- Gardas, vai ne ? – Heikki noklakšķināja ar mēli.
- – Aha, labas… – Barbara noņurdēja. Heikki pasmaidīja un atkal piemiedza ar
aci. Tam vecim nudien kaut kas nav kārtībā ar galvu.

Barbara nespēja noticēt, ka viņa beidzot sēž lidmašīnā, kas lido uz Helsinkiem. Viņa nolēma, ka turpmāk nekādās sarunās ar blakus sēdētājiem vairs neielaidīsies, bet izmantos šo īso pārlidojuma laiku savām personiskajām pārdomām. Tik sen viņa nebija bijusi divvientulībā ar savu prātu. Vienmēr bija darāms kas cits, tikai ne saruna ar sevi. Pasažieri atvieglojumā ieņēma savas sēdvietas un lidmašīnas salonu pārņēma patīkams miers un klusums. Barbarai uz mirkli uznāca snaudiens, bet domas par tikšanos ar Loretu viņai neļāva atslābināties. Viņas nebija tikušās daudzus gadus. Pat pārāk daudzus gadus, lai skaitītos patiesas draudzenes. Pēdējo desmit gadu laikā, kopš Loreta aizbrauca studēt uz Somiju, viņas nebija tikušās vispār. Īsas un nenozīmīgas vēstulītes, dzejoļu pilnas īsziņas svētkos – tas arī bija viss. Barbarai uz brīdi uzmācās šaubas, vai viņa dara pareizi, dodamās ciemos. Galu galā, Loretai sen jau bija sava dzīve un tikai bērnības un skolas laiku atmiņas bija tas, kas viņas patiesībā vienoja. Bet varbūt tomēr nē ?
Loreta it kā bija viņas sena un mīļa draudzene, kuru viņa sastaps jau pēc nepilnām divām stundām. Vismaz tā līdz šim domāja Barbara, un centās ar šo gaišo domu arī aprast. Lai arī cik gadi pagājuši, cilvēki taču mēdz uzturēt ciešas saistības, vai ne? Protams, ja vēlas to darīt. Barbarai dotajā mirklī šī vēlēšanās bija. Un tā bija visai apņēmīga.
Stjuarte, smaidīdama gluži kā Orbit white reklāmās, piedāvāja Barbarai uzkodas un dzērienus. Ko nu vairs, ja kuņģī jau kūst viena vēsa ledene ! Barbara izlikās guļam un, kad stjuarte smaidīja nākošajā rindā sēdošajam pasažierim, viņa atvēra acis un atkal uz mirkli iegrima pārdomās.

Loretai bija desmit gadi, kad viņa ar saviem vecākiem pārcēlās uz kaimiņu māju. Barbara bija vienaudze un viņa, saklausījusies vietējās tenkas par jaunās ģimenes ierašanos, gaidīja kaimiņu ierašanās brīdi. Barbara kvernēja savā istabā pie loga un ik pa brīdim paslepus pavēra aizkara stūri. Jaunie kaimiņi kavējās. Barbara kļuva nepacietīga. Viņas vasaras raibumu noklātā seja pārklājās sārtiem pleķiem un vaigi svila, iedomājoties, ka kaimiņos tagad dzīvos bariņš puišeļu, kas viņu pavilks uz zoba. Iemesls nebija tālu meklējams – rudi, sprogaini mati, uzrauts deguntelis un gaiša, vasaras raibumiem nosēta seja. Skolā Barbara bija dzirdējusi par sevi dažādas atsauksmes, bet viņa ar gadiem viņa bija kļuvusi imūna pret to. Bet, gadījumā, ja kaimiņos dzīvos puikas un viņu apsaukās par burkāngrauzli (kāda gan starpība ?), tad viņa vienkārši ielīdīs zemē, vai aizies dzīvot mežā, vai… Bet pārsteigums bija divkārši liels, jo kaimiņu mājā ievācās pavisam ikdienišķa, vienkārša, pēc citu cilvēku runām spriežot, arī sirsnīga, ģimene. Barbara vēroja aiz aizkara malas, kas notiek kaimiņu sētā. Vīrietis ar gaišiem matiem, smalkiem sejas vaibstiem, atvēra pasažiera puses durvis un pa tām izkāpa simpātiska brunete. Tā acīmredzot, bija puišeļu mamma. Viņai bija kupli svārki un gaisīga blūze. Viņas mati brīvi plīvoja vējā, tie spīdēja un seju apgaroja laimīgs smaids. Tā, nu tagad kārta puišeļiem. Barbara sastinga, kad no mašīnas izkāpa trausla, bikli smaidoša meitene ar blāvi zilām acīm un gaišiem, viegli viļņotiem matiem. Meitene pavērās apkārt un, vecāku iedrošināta, paspēra dažus soļus. Meitenes kājas bija tievas kā sērkociņi un viņa izskatījās pārāk izkāmējusi. Meitene skatījās apkārt un ar savām acīm burtiski tvēra katru lietu, kas viņai bija apkārt – necilo iebrauktuvi, veco šķūni pagalma malā, nelielo māju un tad meitene paskatījās tieši Barbaras istabas logā, it kā zinādama, ka viņu kāds novēro. Barbara pieplaka sienai. Viņas elpa bija strauja un asa, krūtis spieda nezināms smagums. Barbarai vajadzēja dažas minūtes laika. Viņa nokrita rāpus un aizlīda līdz istabas tālākajam stūrim. Tur noteikti viņu neviens neredzēs.
- Barbara, kas tie par jokiem ? – tēva zemā balss Barbaru pamatīgi pārbiedēja.
Viņa nebija pamanījusi, kā viņas istabā ienācis tētis. Viņš pasmaidīja un, pacēlis vienu uzaci, gaidīja atbildi.
- Tēti, es tikai gaidīju jauno kaimiņu ierašanos, tas ir viss… – Barbaras kaklā
iestrēga kauna un apmulsuma pikucis.
- Tev tagad nebūs tik garlaicīgi kā iepriekš – kaimiņu mājā tagad dzīvos jauna
ģimene un viņiem ir meita Loreta. Meitene ir tavā vecumā. Domāju, jums kopā būs jautri. – Tēvs pasmaidīja uz izgāja no istabas. Barbara pierāpoja pie loga. Meitene vairs neskatījās viņas virzienā un Barbara sajuta drošību. Istabas durvīs atkal parādījās tēva galva.
- Domāju, tev vajadzētu iepazīties ar kaimiņu meiteni. Ej un dari to ! Meitiņ, tu
labi zini, ka vienmēr esmu gribējis tev māsu vai brāli, bet… – tēvs uz mirkli nodūra acis un aizvēra durvis. Barbaras māte aizgāja viņsaulē jau pieci gadi atpakaļ, kad Barbarai bija tikai pieci gadi. Barbara neskaidri atcerējās mammas tēlu. Mamma bija bāla, viņa vienmēr bija gultā un acu skatiens bija bezgala noguris. Barbaras mātei bija krūts audzējs pēdējā stadijā un, par spīti visiem pūliņiem, mamma bija izvēlējusies iet savu taku, ko uzsācis viņas liktenis. Mamma izdzisa klusi, nemanot. Barbara ar pūlēm tikai varēja atcerēties mammas seju un bēru dienu, kad viņa gulēja zārkā. Rokas bija saliktas uz krūtīm, pirksti bija balti zilganā krāsā, bet sejas vaibsti likās tik… atviegloti un miera pilni. Barbara noskurinājās. Vecāmāte reiz bija teikusi, ka mamma no debesīm redz visu, kas notiek te un tagad, tāpēc Barbara piecēlās kājās un droši nostājās pie loga. Viņa parāva aizkaru un atvēra logu. Siltais pavasara vējš saplivināja Barbaras rudos matus un sakutināja mazo, bērnišķīgo degunu. Tajā pašā brīdī meitene no kaimiņu mājas paskatījās uz viņas pusi. Viņa ieskatījās tieši Barbarai acīs. Tas bija izaicinošs, drošs un vērtējošs skatiens. Barbara atrāvās no loga un pie zemes pieplakusi kārtējo reizi nodomāja, kāpēc gan tas viss ir tik mulsinoši ?
Barbara ar Loretu kļuva par labākajām draudzenēm ļoti īsā laikā. Viņas bija kā viens vesels. Viņas apmeklēja vienus un tos pašus skolas pasākumus, viņas rotaļājās kopā līdz saule rietēja un stāstīja vien otrai savus vislielākos noslēpumus. Viņas bija īsta komanda. Katra saruna, jautājumi un atbildes likās pašsaprotami, vienkārši un mīļi. Vismaz tā abām šķita. Toreiz.

Stjuarte ar ietrenētu smaidu vērsās pie Barbaras:
- Lūdzu, piesprādzējiet savas drošības jostas, kundze !
- Jā, protams… – iztraucēta savās atmiņās, noņurdēja Barbara. Stjuarte to pašu
atkārtoja arī citiem lidmašīnas pasažieriem. Barbara dzirdēja, ka dažas rindas aiz muguras kāds klepoja. Cilvēkam tādā veidā laikam izpaužas panika par lidojumu. Klepošana nerimās un Barbara ziņkārīgi pagrieza galvu. O, jā… kur tad bez Heikki? Ledeņu vīriņš sēdēja, roku mutei priekšā aizlicis un krekšķēja. Barbarai uznāca vēlme viņam asi uzsist pa skaustu, lai iesprūdusī ledene (kas gan cits ?) varētu izlidot ārā un pārējiem pasažieriem nebūtu jāklausās šie izmisuma pilnie krekšķi. Vīriņš klepoja bez mitas un Barbarai kļuva viņa žēl. Viņš tomēr bija jauks onkulītis. Stjuarte steidzīgi pienesa ūdens glāzi Ledeņu vīriņam un klepus beidzot mitējās. Barbarai šķita, ka uzelpo teju visi pasažieri un arīdzan apkalpojošais personāls.
Barbarai riebās lidot. Viņa ienīda nosēšanos un pacelšanos. Bet vai bija cita izvēle ?

pages: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11