Pāršķirtās lappuses

5

Bija vēla pēcpusdiena, kad lietus mitējās. Debesis bija pievilkušās ar biezu, pelēki ķēpīgu krāsu un draudzenes izgāja uz lieveņa. Šaurās trepītes bija izļodzījušās un vietām rēgojās sūnu dzinumi. Loreta kāri ievilka pirmo cigaretes dūmu un skatījās mākoņos. Viņa izskatījās sapņaina. Barbara nebija smēķējusi mēnešiem ilgi un pie pirmā dūma sāka kāsēt. Loreta, atņirgusi zobus, draudzīgi paklapēja Barbarai pa muguru. Visapkārt valdīja miers un klusums. No kaimiņu mājas izbira trīs bērni, gluži kā zaļie zirnīši. Bērni savā starpā sasaucās un pamāja Loretai. Viņa draudzīgi pamāja pretim. Bērniem sekoja vīrietis un draudzīgi pamādams, sabužināja mazākā bērna kviešu krāsas matu kodeļu. Netālu esošās augstās priedes noelsojās un sašūpoja savas garās galotnes. Loreta atnesa nelielu, kokā grebtu paplāti ar vīnu, sieru un čurkstinātām cūkas ādiņām. Barbara, kraukšķinādama lielo pamatīgu ādas plēksni, izbaudīja svešās zemes mieru un savādo gaisu. Jā, pat gaiss šķita savādāks. Barbara atglauda matus un nopūtās. Viņa tiešām bija pelnījusi nedēļu izrauties no darba.

Barbarai savs darbs patika un viņa bija lepna par saviem sasniegumiem. Pēc vidusskolas beigšanas Barbara mērķtiecīgi turpināja studijas žurnālistikā. Viņai padevās mācību priekšmeti, viņa burtiski ēda lielām karotēm visu sniegto informāciju. Pēdējā mācību kursa sākumā viņai izdevās iekārtoties kādā neliela sieviešu žurnāla izdevniecībā. Sākumā viņai tika iedoti pavisam nelieli darbi, sīku un nenozīmīgu sleju rakstīšana. Bet drīz vien Barbara sevi pierādīja kā apzinīga, kompetenta un ļoti aizrautīga darbiniece. Galvenā redaktore Ella bija tāda tipa cilvēks, kas nekad nemētājās ar uzslavām un sagaidīt no viņas kādu labu vārdu bija tas pats, kas sagaidīt, kad cūka sāks dziedāt operā. Viņai bija aukstās haizivs slava, viņa bija kā maitasputns, kas gatavs apēst visu, kas ir uz miršanas robežas. Tomēr kādā dienā atgadījās lielais brīnums. Ella, pabāzusi savu sirmo un labu kopto matu rotu pa durvīm, uzsauca:
- Barbara, pēc vienas minūtes pie manis !
Ja Ella teica : pēc vienas minūtes, tad tai tiešām bija jābūt tikai vienai minūtei un ne sekundi vairāk. Barbara nometa uz galda esošos papīrus un sakārtoja svārku ieloces. Ellai nepatika, ja darbinieku ārējā izskatā bija manāms kaut kas nevīžīgs. Pēc trīsdesmit sekundēm Barbara jau klauvēja pie redaktores durvīm.
- Nāc iekšā, mīļā ! – Barbara satrūkās. Mīļā ? Kaut viņa nebūtu sagājusi sierā.
Barbara ienāca, cieši aiz sevis aizvērdama durvis. Ella skatījās uz viņu no briļļu malas. Piķa melnās skropstas gaisā burtiski plīkšķēja kā pātagas. Tumši brūnās acis spēja izgrauzties cauri otram cilvēkam kā kāpurs. Jā, viņai bija ietekme. Pagāja kāds brīdis, pirms viņa nevērīgi novēcināja roku, tādējādi norādīdama, lai Barbara beidzot apsēžas. Barbarai pēkšņi uz mugurkaula uzradās simtiem skudru, kas tekalēja šurpu turpu. Barbara nogaidoši pavērās Ellas sejā.
- Es tevi nesaucu, lai mēs viena par otru tīksminātos vai izteiktu komplimentus,
- Ella sausi iesāka. To jau no tevis nesagaidīsi nekad, arī uz miršanas gultas !
- Teikšu uzreiz, kas par lietu. Gribu, lai tu esi tā persona, kas pilda manus pienākumus nākotnē. Esmu kļuvusi veca. – Ella nokremšļojās un sakārtoja neesošu matu šķipsnu. Pats par sevi saprotams, ka jebkurai sievietei atzīt, ka viņa kļūst veca – tas nebūt nav vienkārši. Kur nu vēl Ellai, kas apmeklēja kosmētiķi divas reizes nedēļā, veidoja un krāsoja matus labākajās frizētavās un regulāri apmeklēja jogu. – Tu nepiederi pie to stulbo kazu kategorijas(par kurām kolēģēm viņa runā ???),kas tikai domā, ka žurnālista darbs ir izlabot citu korespondentu kļūdas vai iemest dažus vārdus žurnālā. Tu pie manis strādā jau vairākus gadus un tevī pagaidām neesmu vīlusies(žēlīgā debess ,āmen!). Tas bija kā plāksteris brūcei.Barbaras mute bija kļuvusi sausa kā smilšpapīrs. – Dodu tev divas nedēļas apmaksāta atvaļinājuma un pēc tam varēsi sākt strādāt. Darba ir daudz, tici man.- O, jā, kas gan par to šaubās ! Saruna bija īsa, bez liekiem ievadu vārdiem un bez dramatiska noslēguma. Barbarai šķita, ka viņa visu šo īso laiku pat neelpoja. Viņa – galvenā redaktore ???

Un te nu Barbara bija, izmantodama divu nedēļu labi apmaksāta atvaļinājuma, lai pēc tam stātos Ellas vietā un būtu tāda pati harpija kā viņa. Barbara nodzēsa izsmēķi un vērsās pie draudzenes.
- Loreta, kāpēc tu pēc vidusskolas nepaliki dzimtenē, bet nolēmi braukt uz
Somiju? Tu pazudi no mājas, bet tikai pēc laika es no taviem vecākiem uzzināju, ka esi pilnīgi svešā zemē. Mani joprojām sāpina tas, ka tu no manis pat neatvadījies. Tas bija ļoti nejauki no tavas puses. Īstas draudzenes tā nedara.
Barbara ļoti labi atcerējās pēdējo mēnesi pirms skolas beigšanas. Skolā bija liela spriedze, skolēni gatavojās pārbaudījumu darbiem, ieskaitēm un gāja galvas nodūruši. Pēc kārtējā eksāmena skolēni burtiski atplauka un uzelpoja, jo viens slogs no viņu pleciem bija nost. Loreta un Barbara kārtoja dažādus eksāmenus un satikās tikai pa vakariem. Abām meitenēm bija zili riņķi zem acīm un blāvas acis, miega trūkums un bezspēks. Loreta veiksmīgi nokārtoja fiziku, algebru un ģeometriju. Viņa lepni paceltu galvu kādā dienā pavēstīja Barbarai : zini, man ir vislabākais novērtējums klasē ! Zinot to, cik grūti šie priekšmeti padevās Barbarai, tā bija nekaunība no viņas puses, tā toreiz sprieda Barbara. Tagad tam nebija nozīmes, bet toreiz… Barbara tajā vakarā raudāja spilvenā un vecaimātei ar asaru pilnām acīm jautāja: omīt, no kā gan man iedzimusi tāda stulba galva, ka nevaru saskaitīt divi plus divi, neņemot palīgā kalkulatoru ? Omīte bija pasmaidījusi un teikusi: katram savas dotības, bērniņ. Barbarai tas šķita mazs mierinājums. Barbara zināja, ka viņa noteikti pastāstīs arī par saviem labajiem novērtējumiem sacerējumā un latviešu valodā. Kolīdz Barbara bija nolikusi uz teicamām atzīmēm šos priekšmetus, visi atriebšanās plāni izčākstēja kā pērnais sniegs. Viņa sajūsmā apskāva draudzeni un pačukstēja par savām labajām atzīmēm. Bez plātīšanās.
Bet, neskatoties uz eksāmenu drudzi un lielo noslogojumu, Barbara ievēroja savā draudzenē dīvainas pārmaiņas. Loreta bija sākusi košāk krāsot savas lūpas, biežāk vilka īsus svārkus un vienmēr sekoja līdzi, lai kājas būtu noskūtas gludas. Barbara nevarēja sagaidīt to mirkli, kad draudzene beidzot pastāstīs, kas VIŅŠ ir. Jo, kā gan savādāk – meitenes taču uzcirtās tikai puišu dēļ, ne tā ? Ilgi gaidītā saruna par VIŅU tā arī nesekoja. Loreta bieži vien likās sapņaina, domīga un nepieejama. Drīzumā sekoja pēdējais eksāmens. Barbara bija nolēmusi uztaisīt mazu meiteņu ballīti. Viņa bija pat sarunājusi ar tēvu, ka dārzā drīkstēs uzkurināt grilu, pacept marinētu gaļu ar dārzeņiem, varbūt tēvs pat atļautu izdzert kādu skārdeni ar vieglu alu. Tad abas ar Loretu viņas varētu nosvinēt vidusskolas beigšanu tā pa īstam, jo viņas taču bija gandrīz jau pieaugušas. Ballīte nesekoja. Nākošajā dienā pēc pēdējā eksāmena Barbara aizgāja pie Loretas un sāka runāt par izlaiduma kleitu. Loreta bija izklaidīga un klausījās pavirši visus sīkumus par ielocēm, kleitas garumu un krāsu. Barbaru aizvainoja draudzenes atturīgums. Viņas taču bija draudzenes un izlaiduma kleita bija viena no pēdējā laika svarīgākajām meiteņu sarunām ! Loreta tikai izteicās, ka viņai esot tagad kaut kas svarīgs darāms un viņas taču to visu varot apspriest vēlāk. Nesekoja arī nekāds vēlāk. Izlaiduma dienā Barbara, pārvarot aizvainojumu, piezvanīja Loretai. Telefonā atbildēja Loretas mātes balss.
- Loreta ir aizbraukusi prom, studēt uz Somiju. Viņa izlaiduma ballīti
neapmeklēs. Domāju, tev nav vērts uz šejieni vairs zvanīt.
Barbara apmulsusi nolika telefona klausuli. Kā – Loreta nebūs izlaidumā ? Un kā tad viņu kopējā ballīte dārzā, ar grilētu gaļu un dārzeņiem ? Kāpēc viņa neko nebija teikusi un aizbraukusi prom tik pēkšņi ? Un kāpēc Loretas mātes balss bija skanējusi tik salti un sveši ? Barbara nosprieda, ka tam visam, iespējams, ir īpaši svarīgi iemesli. Lai gan – kādi var būt iemesli, lai visu šo nepateiktu savai labākajai draudzenei ??? Barbarai izlaiduma ceremonija un klasesbiedru rīkotā ballīte likās garlaicīga un tukša. Viņa jutās slikti, jo blakus nebija Loretas.
Pēc mēneša Barbara satika Loretas māti uz ielas. Satikšanās bija neizbēgama, lai gan Barbarai uz mirkli šķita, ka Loretas māte cenšas izvairīties no viņas. Barbara bija apmulsusi. Vai viņa bija ko sliktu nodarījusi ? Un kāpēc Loretas mātes uzvedība atkal bija tik dīvaini vēsa ? Loretas māte īsos un lietišķos vārdos paskaidroja Barbarai, ka Loretai nācis negaidīts pirmklasīgs piedāvājums studēt Helsinkos. Tur esot labākie pasniedzēji un augstāks līmenis. Barbara klausījās ar aizdomām visu šo teātri. Tikai viņa netika gudra, kas īsti zem tā visa slēpās. Loretas māte negribīgi nosauca Loretas elektroniskā pasta adresi un neatvadoties aizgāja. Barbara jau tajā pašā dienā uzrakstīja Loretai vēstuli ar divi simti jautājumiem. Varbūt bija pat pieci simti. Barbarai bija tik daudz ko jautāt, ka viņa nespēja izšķirties, kas būtu jājautā vispirms. Atbilde nesekoja vairākus mēnešus. Barbara cītīgi vairākas reizes dienā pārbaudīja savu pastkastīti, bet vēstules joprojām nebija. Atbilde no Loretas atnāca tikai rudens sākumā. Gaidītās garās vēstules vietā Barbara saņēma īsu atbildi: man iet labi, viss kārtībā, sazināmies ! Barbara pārlasīja šos nedaudzos, skopos vārdus un nopūtās. Te tev nu bija labākā draudzene !

- Gribi vēl kādu ādiņu ? Šis gabals noteikti ir izgriezts no paša lielākā vepra
pakaļas ! – ieķiķinājās Loreta un pasniedza Barbarai lielu čurkstinātas ādas gabalu. Barbara nopētīja ādu – nekas it kā neliecināja, ka šis varētu būt fragments no pakaļas.- Ak, jā, tu man jautāji par pēkšņo aizbraukšanu no mājām, pat nesagaidot izlaidumu. – Loreta skaļi iestrēba vīnu un nošmakstināja lūpas. Barbara ievēroja, ka viņai uz trešā zoba mirdz pavisam niecīga pērlīte. – Lieta tāda, ka visam pamatā bija kāds notikums. Ļoti sens notikums, par ko es tolaik vienkārši nespēju runāt. Bet zini, mēs esam pieaugušas sievietes un tagad mēs visu varam izrunāt, vai ne ?
- Ak, žēlīgā debess, tu noteikti zaudēji nevainību un tāpēc aizmuki prom ?!? –
Barbara nosvilpās un izbolīja acis. Tēmu par seksuālām attiecībām tajā vecumā viņas nebija skārušas. Pats par sevi bija saprotams, ka vidusskolas laikā viņas abas bija joprojām jaunavas un ja nu kas šajā ziņā mainītos, tad par to noteikti tiktu informēta otra. Savādāku domu Barbara nepieļāva.
- Nu, daļēji tev taisnība ir… bet daļēji. Es pārgulēju ar tavu tēvu. Zaudēju savu
dārgo nevainību. Mums bija romāns. Vairāku mēnešu garumā.
- Baaaiiigi smieklīgi, tu esi galīgi sapīpējusies, vai ? – iespurdzās Barbara un
sāka nevaldāmi smieties. Viņa ielēja bagātīgi savā glāzē vīnu, paņēma siera gabalu un graciozi iemeta to mutē. Šis noteikti nav no vepra pakaļas gatavots, ha!
- Es runāju nopietni, Barbara. Man ar tavu tēvu bija romāns. Mēs mīlējāmies uz
tava virtuves galda, uz tava kamieļa krāsas paklāja viesistabā un pat uz čīkstošajām trepēm, kas ved uz otro stāvu ! Patiesībā, mēs drātējāmies, nevis mīlējāmies !
- Tu esi slima ! – Barbara izspļāva vienā elpas vilcienā un apklusa. Viņa
nesaprata, kas vispār notiek un ko viņa tikko ir dzirdējusi. Siers kā kartona vīkšķis iesprūda rīklē.
- Es neesmu slima, tici man. Tavs papucis drīzāk bija slims. Viņam patika, oi,
kā patika jauni skuķi, kas vēl ir nevainīgi un valkā baltas pusgarās zeķes ! – Loreta mierīgi paņēma kārtējo cigareti un ievilka dziļi plaušās pirmo dūmu.
- Loreta, pasaki man, lūdzu, ka tas viss, ko tikko dzirdēju ir kāda no tavām
slimajām fantāzijām… vai arī kāda iedoma… vai arī kāds atriebšanās veids, lai gan nezinu nevienu iemeslu, kāpēc tu man tik nežēlīgi melotu !
- Iedoma ? Atriebšanās ? Neesi naiva, manu draudzenīt, tieši tā arī viss bija, kā
tev tikko teicu ! – Loreta pagriezās pret Barbaru un ielūkojās tieši acīs. Loretas acis bija vēsas, ledus zilas, mierīgas un … bez jebkādas šaubu ēnas.
- Un tu mani pasauci ciemos, tagad, pēc vairākiem gadiem, lai pastāstītu, kā tu
uz paklāja, vai sazina kur vēl, nodarbojies ar seksu ar manu tēvu ? Ar manu mīļo tēti ???
- Cik jauki skan – mīļais tētis ! – Loreta nicīgi nošņaukājās. Viņas balss bija
palikusi pretīga un savāda. Barbara norija kamolu. Tas stāvēja rīklē un grasījās izlauzties uz āru siltas šalts veidā. Barbara nolika vīna glāzi un pakāpiena un piecēlās. Viņa taču neklausīsies tādus murgus ! – apsēdies un nomierinies ! – Loretas balss skanēja pavēlnieciski, gluži kā karalienei, kas pavēl aizvērt mutes savām galma dāmām.- Patiesībā viss notika ļoti vienkārši. Tikai uzklausi mani. Kādā dienā, kad biju iegājusi pie tevis pēc kāda stulba dzejoļu citāta, tevis nebija mājās. Arī tava omīte bija aizgājusi savās darīšanās. Biju vienkārši piemirsusi, ka tev tajā dienā ir volejbola treniņš. Durvis atvēra tavs tēvs un laipni aicināja iekšā. Viņš bija tikko pēc dušas, savos rīta svārkos, vēl mazliet mitriem matiem. Nekad tev nebiju teikusi, bet mani vienmēr bija fascinējuši vecāki vīrieši. Vienkārši viņi nav tik lecīgi, ākstīgi un stulbi kā mūsu vienaudži. Tavs tēvs sacīja, ka tev drīz jābūt mājās un man piedāvāja apsēsties viesistabā, pagaidīt tevi un tajā laikā iemalkot tēju. Es rotaļīgi ievaicājos, vai kaut kas stiprāks par tēju arī būtu piedāvājumā ? Tavs tēvs nedaudz apmulsa, bet, ņemot vērā, ka man mēnesi atpakaļ bija iestājusies pilngadība, man piedāvāja glāzi īru krēma liķiera ar ledu. Patiesībā liķieris bija pretīgs. Tas lipa pie aukslējām kā gliemeža ķermenis un ik pa brīdim es noskurinājos. Glāzi ar liķieri es izdzēru dažās minūtēs. Tavs tēvs piedāvāja vēl un es neatteicos. Žēl gan. Biju jau nedaudz noreibusi, bet man tik ļoti gribējās būt sievietei, kas kāju pāri kājai pārlikusi, rokā turētu izsmalcinātu glāzi un malkotu krēma liķieri. Nezinu, kāpēc es tobrīd tā jutos. Varbūt alku kaut kā tāda, kas manā dzīvē līdz šim nebija bijis ? Un tad es pamanīju iekāri tava tēva acīs. Jā, tā bija iekāre un to nevar sajaukt ar kaut ko citu. Pēc neilga brīža, kad mans veselais saprāts vairs nekontrolēja situāciju, es jau biju tava tēva skavās. Kādā mirklī es atcerējos tavu māti, kas mokās un sāpēs aizgājusi viņsaulē. Bet tas bija tikai īss, pat pārāk īss mirklis. Tava tēva lūpas bija alkatīgas, uzstājīgas un karstas. Viņš skaidri apzinājās, ko dara. Es biju neizpratnē, manā prātā virmoja dažādas emocijas, bet es ļāvos vienkārši tam notikt. Nopratis, ka es varētu būt nepieredzējusi mīlas jomā, tavs tēvs bija ļoti uzmanīgs. Zaudējot nevainību, es izjutu tikai nelielas sāpes. Tas viss ilga tikai dažas minūtes, vismaz man toreiz tā likās. Patiesībā laikam tas bija ilgāk, jo bija nepieciešams laiks, lai novilktu manas zeķbikses, manus svārkus un visu pārējo. Pēc mūsu tuvības brīža tavs tēvs novēlās man blakus un skumji pasmaidīja. Tajā brīdī es iedomājos, ka viņš sievieti nav jutis un izgaršojis, iespējams, jau daudzus gadus.
- Un ? Kā tas viss beidzās ? – Barbarā cīnījās pretīgums ar ziņkāri un otrais
guva virsroku. Lai gan iztēle uzbūra perversas un pornofilmās redzētas ainas, Barbara nolēma, ka saruna vienkārši tāpat beigties nevar.
- Tas nebeidzās. Tas turpinājās apmēram pāris mēnešus. Es biju aizrāvusies.
Patiesi, man tavs tēvs patika. Es nedomāju īstu, tīru un patiesu mīlestību. Tas bija tikai sekss. Un mēs to abi zinājām. Es biju ielāgojusi, kad tev ir treniņš, kad tu ej uz bibliotēku. Zināju tavas dienas ieplānojumu līdz pat sīkākajai niansei. Bija arī būtisks traucēklis, lai mēs brīvi satiktos – tā bija tava vecāmāte. Bet tavs tēvs bija gudrs vīrietis, viņš mācēja visu nokārtot. – Nokārtot. Pretīgi. Zemiski. Maucīgi. Barbara cīnījās ar nepārvaramu vēlmi iebāzt divus pirkstus rīklē un ilgi vemt.
- Mēs tikāmies bieži, gandrīz katru dienu. Es pamazām pieradu pie tava tēva uzvedības, manierēm, ķermeņa smaržas. Viņš mani burtiski dievināja. Mani mājinieki neko nenojauta, līdz pienāca liktenīgā diena. – Ak, tu padauza tāda, tad tomēr sekss ar manu tēvu nebija mūžīgs ? – Kādā pēcpusdienā, kad mēs ar tavu tēvu pēc mīlēšanās bijām apgūlušies uz dīvāna un skatījāmies televizoru, pie durvīm atskanēja zvans. Tavs tēvs satrūkās un, aši sakārtojis drēbes, gāja uz durvju pusi. Viesis, acīmredzot nemaz negrasījās sagaidīt laipnu uzņemšanu un steidzās iekšā pats. Tas bija mans tēvs. Viņam pietika tikai pāris sekundes laika, lai novērtētu situāciju. Es biju laiski izlaidusies uz dīvāna un rokās man bija glāze. Krēma liķieri jau nākošajā reizē biju nomainījusi pret ko labāku – man glāzē bija sarkanvīns. Tēvs ar bālu seju pienāca pie manis, izrāva no rokām glāzi, paostīja to un tās saturu iešļāca man tieši sejā. Tavs tēvs paspēra soli uz priekšu, lai mani aizstāvētu, bet sekoja tikai viena skaņa – spīvs kraukšķis – un salūza tava tēva deguns. Tavs tēvs sāpēs iekunkstējās un sakņupa un paklāja, uz kura nupat bijām mīlējušies. Tajā brīdī viņš izskatījās vecs, nožēlojams un nogribējies kraķis. Pēc minūtes es jau biju savās mājās. Tēvs mani vilka aiz matiem un raustīja kā lupatu lelli. Es neizdvesu ne skaņas. No manām acīm neizripoja neviena asara. Mājās mūs sagaidīja mana māte. Viņai bija saraudātas acis un skropstu tuša bija izplūdusi sīkās tērcītēs līdz pat mutes kaktiņiem. Viņa izskatījās līdzīga pandai. Tajā vakarā bez manas klātbūtnes tika nolemts, ka es dodos studēt uz Somiju. Dodos ceļā jau rīt. Manus protestus par izlaidumu un ballīti neviens nelikās dzirdam. Un tā nu es esmu šeit, jau desmit gadus.
Barbara ievilka elpu. Pēkšņi gaiss vairs nelikās tik svaigs un pasaule nebija tik pievilcīga. Padauza, padauza, sīkā padauza… vārdi paši dunēja ausīs. Barbara aizvēra acis un noskaitīja līdz septiņi. Tas bieži vien palīdzēja koncentrēties. Tātad tā tas bija noticis. Viņa lieliski atcerējās, kā kādu vakaru, kad viņa, aizvērusi savas istabas durvis, cītīgi lasīja sesto nodaļu fizikas biezajā grāmatā. Viņa lasīja, lasīja, bet vārdi un burti nedeva nekādu loģisku domu. Viņa jau piecdesmito reizi pārlasīja tekstu. Skaidrības nebija nekādas, par ko vispār ir runa. Tad viņa izdzirdēja dažus vārdus. Vecāsmātes balss bija neierasti skarba un asa. Barbara dzirdēja tikai fragmentus no sarunas. Viņa saausījās…. Tu apkauno savu ģimeni… viņa ir tik jauna… tā nevajadzēja…kā es tagad iziešu uz ielas…par ko tu vispār domāji tajā brīdī…Barbara nesaprata, par ko viņas tēvs un omīte tagad runā. Kāda ģimenes apkaunošana ? Vai tas, ka tēvs bija savainojis savu degunu basketbola treniņā senioriem, tas bija apkaunojoši ? Kam negadās, sportā vienmēr iespējamas traumas! Vismaz tā bija teicis tēvs, kad Barbara bija pārnākusi mājās un viņa tēva degunu rotāja ģipša plāksnīte. Bet kas bija viņa ?Un vēl tik jauna ?Barbara aizcirta grāmatu un centās ieklausīties uzmanīgāk, bet dzirdēja vairs tikai nesaprotamus vārdus un murdoņu. Nākošajā dienā Barbara bija jau aizmirsusi nejauši dzirdēto sarunu un vispār to vairs nedomāja. Tagad Barbara saprata, par ko iet runa. Viss grozījās ap viņas lielisko draudzeni Loretu, kas vairākus mēnešus gulēja ar viņas tēvu !!! Barbara sajutās neomulīgi no visas šīs informācijas gūzmas. Pretīgi. Tas vienkārši bija pretīgi.
- Es nemeklēju attaisnojumu nedz tavam tēvam, nedz man, – Loreta turpināja.
Tas vienkārši notika. Bet patiesībā tās nebija beigas. Māte zvanīja dažādiem cilvēkiem cauru nakti, viņa nebija gulējusi ne minūti, bet tomēr viņa kaut kā to visu dabūja gatavu, ka es tieku studēt Helsinkos. Tas notika ātri, bez manas piekrišanas un vispār bez manas līdzdalības. Tēvs mani aizveda uz lidostu, nebilzdams ne vārda. Uz atvadām viņš man iegrūda rokā papīra lapiņu ar steigā uzšņāptiem cipariem – tas bija telefona numurs, uz kuru man jāzvana, kolīdz ielidoju Helsinkos. Tēvs pat nepaskatījās uz mani, kad izkāpu no mašīnas un vilku savu smago čemodānu uz lidostas ieeju. Tajā brīdī es jutu, ka atpakaļ ceļa vairs nav. Ģimene no manis bija novērsusies. Uz neatgriešanos. Man atmiņā palikusi mātes seja, ieskauta brūnos matu viļņos, kad viņa man pastiepa roku ar vairākām naudas zīmēm. Tas man noderēšot, viņa teica, nepaceļot acis. Tajā brīdī sajutos briesmīgi. Bet saki, Barbara, vai man nebija tiesības kļūdīties ?
- Tiesības ? Nezinu par tavām tiesībām, bet man gan būtu vairāk kas sakāms par
mana tēva tiesībām… – Barbara stostījās. Ko gan viņa varēja spriest par to, kas bija noticis starp viņas tēvu un viņas labāko draudzeni ? To nevarēja sagremot, to nevarēja aptvert, kur nu vēl pateikt to, kādas kuram bijušas tiesības. Tēvam nebija tiesību gulēt ar viņas draudzeni, tas nu bija skaidrāks par skaidru. Loreta taču bija tika jauna, neaizsargāta… bet tajā pašā laikā – šī pati nevainīgā, it kā neaizsargātā būtne gandrīz katru dienu, izmantodama mājinieku prombūtni, vāļājās pa paklāju, pa dīvānu, uz pakāpieniem un vaidēja labsajūtā….fui. Ar viņas tēvu !!! Barbara saknosījās un viņa saprata, ka šī saruna ir novedusi viņas zināmā strupceļā. Vai Loreta viņu bija uzaicinājusi ciemos tikai tāpēc, ka vajadzēja kādam izsūdzēt grēkus, atvieglot dvēseli un sirdsapziņu ? Kāpēc tieši viņa bija tā persona, kurai bija viss šis jādzird ?
- Loreta, man pagaidām tiešām nav ko tev pateikt. Mani vārdi ir iestrēguši rīklē un
neatrod izeju. Varbūt rīt es varētu pateikt ko jēdzīgāku…patiesībā man ir auksti un
es gribu iet gulēt. Diena bijusi pietiekoši gara.
Barbara piecēlās, aizsmēķēja cigareti un paspēra vairākus soļus pagalma dziļumā.
Loreta arī paņēma cigareti un nostājās blakus Barbarai. Loreta vērās debesīs, kuru
zilā atblāzma solīja jaukus laikapstākļus. Barbara pūta dūmus un līdzinājās
saniknotam pūķim. Viss bija sagājis pilnīgā sviestā. Loreta piegāja pie Barbaras un
apskāva viņas plecus. Tie trīsēja. Loreta saspieda ciešāk Barbaru un nopūtās.
Barbara tajā mirklī vēlējās, kaut šī saruna nebūtu notikusi. Kaut viņa vispār nebūtu
te ! Kaut vispār viņa nepazītu tādu Loretu, kaut…Loreta atkal paskatījās debesīs un
skumji pasmaidīja.
- Iesim iekšā, man ir dobē audzētas šokolādes mētras, laiks nomierinošai tējai…
Loreta draiski papliķēja uz Barbaras un iesteidzās mājā. Barbara, noslīgušiem
pleciem un sen neizjustu smagumu, sekoja viņai.

Barbara gultā knosījās un nerada mieru. Viss it kā bija labi – nomierinoša un aromātiska vanna, kraukšķīga gultas veļa, mīksts matracis. Pie visa vainīgas bija trauksmainās domas. Jā, tās bija vienkārši pretīgas. Vispār kaut kas neiedomājams! Mans tēvs un Loreta ! Piķis un zēvele ! Barbara nespēja neko tādu, pat ne tamlīdzīgu iedomāties – kaili ķermeņi vijas kopā, elso…Barbara juta, ka viņai uznāk nelabums. Fui ! Viņa pagriezās uz otriem sāniem. Visvairāk viņai sāpēja Loretas nodevība. Bet varbūt to nemaz nevar saukt par nodevību ? Galu galā, ko tad viņa bija nodevusi? Barbaras mirušo māti ? Pašu Barbaru ? Loreta bija tāda, kāda viņa bija. Ar savām rakstura īpašībām, ar savu nostāju un attieksmi pret apkārtējo pasauli. Bet… viņa taču bija sīka padauza, vai ne? Barbara jautāja kaut kam nezināmam, skatoties uz gaišajām sienām. Bija jau gandrīz pusnakts, bet ārā vēl skanēja kaimiņu bērnu klaigas. Tiem gan nebija miera, neļauj ne mirkli pabūt vienatnē ar sevi, Barbara pie sevis īdēja kā piena teļš. Barbara skaļi nopūtās un nolēma, ka tam visam vienkārši jāļauj aiziet un pazust nebūtībā, savādāk viņa attapsies trakomājā. Tas nebūt nebūs viegli, bet, strādājot pamatīgi un centīgi ar sevi, to varēja panākt. Barbara nolēma, ka tā arī viņa darīs – centīsies to visu uztvert tikai kā pagātnes detaļu. Protams, ne maznozīmīgu, bet tomēr – šī dzīves daļa nepiederēja viņai. Un viņa taču nav nekāds soģis, lai sodītu šos cilvēkus, kas bija rīkojušies tik neapdomīgi. Tik stulbi. Tomēr tik nepiedodami.

Loreta pēc dušas, aptinusies ar persiku krāsas dvieli, sevi nopētīja spogulī. Seja bija svaiga, acis spožas un āda tvirta. Viņa aši noslaucījās un atvēra spoguļa skapīti. Tur stāvēja trīs dažādas medikamentu pudelītes. Viņa no pirmā iepakojuma paņēma divas, koši sarkanas tabletes un, uzdzerot bagātīgu ūdens devu, norija. Tad viņa atvēra otro pudelīti. Tur bija mazas, ovālas tabletītes, kas pustumsā šķita izstarojam gaismu. Viņa plaukstā iebēra vienu tableti un uzreiz atvēra trešo pudeli. Tur bija caurspīdīgas kapsulas ar dzeltenīgu šķidrumu. Viņa visu norija un acīs izspiedās asaras. Loreta dziļi ieelpoja. Tas nu bija izdarīts. Kā jau katru vakaru. Viņa nosusināja acis, norūcās kā lāču māte un saģērbās. Pidžama laikam bija kļuvusi par vēl vienu izmēru lielāka…sasodīts !Loreta iemetās gultā un saritinājās kā embrijs. Tikai tā viņa jutās ērti – satinusies kamolā, aizsargādama sevi no apkārtējās pasaules ar biezu segu. Viņa juta sevī briestam īgnumu. Kāpēc Barbara tik ļoti aizsvilās, uzzinot tādus pagātnes niekus ? Nu, labi, tie nebija nekādi nieki (nevienam no viņiem), bet tomēr… tās taču bija tikai dzīves pāršķirtās lappuses, vai ne ? Loreta satinās vēl ciešāk. Viņa caur atvērto logu sajuta rudens lapu smaržu. Tās drīz sapūs un neviens par tām vairs nedomās. Tāpat kā par … – trrrrrr !! Loreta satrūkās no skaļā telefona zvana. Viņa paķēra mobilo telefonu un cieši to piespieda pie auss.
- Es jau sāku raizēties, kur tu esi ? – Loreta juta, ka viņas balss skan par oktāvu
augstāk.
- Čau, mazā, tu neticēsi, bet esmu tev pavisam tuvu klāt ! – Loreta apsviedās
apkārt, meklēdama kaut mazāko pazīmi, ka šajā mazajā istabā būt vēl kāda persona, izņemot viņu. Loreta noslaucīja pieri. Uz tās pēkšņi bija uzradies miklums. – Es ierodos rīt, kā jau bija runāts, būšu ap pusdienas laiku ! – vīrieša balss klausulē rībēja un Loreta bija spiesta atraut telefonu no auss. Ko, jau rīt ?
Loreta nemierīgi sagrozījās.- Pagatavo man kaut ko garšīgu ! Jā, starp citu, mēs būsim vesels bariņš ! – Svētā debess, vesels bariņš ? – Piezvanīšu no prāmju ostas! – Balss bija skaļa un rupja. Barbara norija siekalas un samirkšķināja acis.
- Nil, pagaidi…kāds vēl bariņš ? Man nav iespēju uzņemt daudz viesu ! – Loreta
protestējot žestikulēja. Varētu domāt, kāds to redzēja.
- Nebīsties ne nieka, mums viss būs līdzi, dārgumiņ ! – Nils bauroja kā briedis
Alpu kalnos.
- Nu, jā… labi. Tiekamies rīt…- Loreta izstomīja un nolika klausuli. Sasodīts ! Kāpēc Nils vienmēr ņēma sev līdzi kompāniju ? Un tā nepavisam nebija tā pareizākā kompānija, ko Loreta būtu ar prieku satikt. Kāpēc viņam viss bija jāsabojā ?Loreta bija plānojusi klusu vakaru trijatā – tikai viņa, Barbara un Nils. Loreta bija skaidri iedomājusies, kā viņa Barbaru iepazīstinās ar Nilu un ar lepnumu paziņos – šis ir mans saderinātais un mēs drīzumā precēsimies ! Nu tas viss izplēnēja kā kūstošs sviests uz karstas pannas.
Loreta niknumā iespēra pa sienu. Potītē iesmeldzās dziļa sāpe. Viņa satinās kūniņā un centās domāt labas domas. Lai kā viņa censtos, tas nekādi neizdevās. Un tā stulbā Barbara ! Ko viņa satrakojās tik briesmīgi? Varbūt nemaz nevajadzēja lieki dzesēt muti? Loreta saprata to, ka Barbarai tas viss bija svešs un nepieņemams. Lai ! Dievs ar viņu ! Un, nez kāpēc viņa bija domājusi, ka Barbara viņu sapratīs un atbalstīs ? Aita ! Loreta mēģināja aizmigt. Viņa juta, ka tā būs neiespējamā misija un jau sāka ķerties klāt klasiskajiem paņēmieniem. Viņa savā iztēlē sāka skaitīt jēru pulku. Viņa pat noglāstīja katru jēru, pirms pieskaitīja iepriekšējiem un tad tikai palaida vaļā. Pēc milzīga skaita jēru pulka saskaitīšanas beidzot Loreta iekrita dziļā miegā.
Barbara dzirdēja blakus istabā sarunu. Sākotnēji viņai likās, ka tie ir māņi. Tad viņa sadzirdēja, kā blakus istabā Loreta ar kādu runā. Viņa nedzirdēja vārdus, bet skaidri sajuta satraukuma un izbaiļu pilnas vibrācijas no blakus istabas. Loreta bija par kaut ko satraukta. Tad sekoja klusums un būkšķis. Barbara satrūkās, bet par cik tam sekoja klusums, viņa nomierinājās un ieslīga miegā. Izrādās, ka pēc visiem jaunumiem, kas nebija visai glaimojoši, tomēr var aizmigt.

pages: 1 2 3 4 5 6 7 8 9 10 11