Jaunība

mani pirkstgali iesprūda, kaut puse tautas tos grūda
aizkrita elpa aiz smakas trūda
kur es kļuvusi tik kūtra?
kāda starpība, pirkstgali šeit, vai aiz stūra..

raujiet, plēšiet, grābjiet, triciet ar ķieģeli, gar seju brauciet, sliktus vārdus manā priekšā kauciet..
es pirkstgalus, kaut dziļāk grūdīšu un jūsu priekšā sprūdīšu..
man vienalga, kustība traucēta un gaļa jums atvesta, es neesmu tik saplēsta, lai gan visu mūžu esmu atplēsta..
kairināju jūsu nervus
iebāzu jūsu rīklēs ,savas apziņas matus
un darīšu to atkal

reiz soli speršu, un aizas savā priekšā ciet vēršu
pa ceļam jūs trieksieties un apjukumā smiesities
izjutīsies jūs badu, nebūs vairs trekno gadu..

nekad neesat sapratuši, ko es jums saku..
jā, tas mani padara traku..
aizver vienreiz to pretīgi sarkano jaku un ved manu prātu uz aku
es piespraudīšu veco tautas saktu un lekšu, tādā veidā jūsu tukšumus segšu…