Piedod.

Vai cilvēka smaids nav skaistākais brīnums pasaulē? Gan vienkārša, pelēka garāmgājēja greizā vīpsnāšana, gan mammas siltais smaids, gan mīļotā cilvēka prieka uguņošana sejā. Lūpas atsedz zobus. Acis savelkas šaurās spraudziņās. Vaigi pietvīkst sarkani un no krūtīm gaisa rotaļu pavadībā izplūst lauzītas skaņas- smiekli. Parasti tie skan dzidri un svešām ausīm ir kā mūzika. Tavi smiekli ir skaisti, mīļum. Visskaistākie. Tiešām! Es tos mīlu. Es Tevi mīlu!

Bet ir arī tumšā puse. Asaras. Sāpes. Mokas. Būtu pareizi, ja man sāpētu sirds katru reizi, kad redzu ūdens lāsi pazibam Tavā acs kaktiņā. Būtu pareizi, ja iekšēji sarautos katru reizi, kad redzu Tavā sejā to sāpjpilno, bet mīlīgo sejas izteiksmi. Būtu pareizi Tevi mierināt un cerēt uz Tavu smaidu. Piedod! Bet skumjas Tev piestāv labāk. Mīļum, vai Tu maz apzinies cik skaista ir Tava seja, kad es atkal savu nejauko rotaļu laikā atkal durstu Tevi ar trīsdesmitcentimetrīgu virtuves naža asmeni? Es to mīlu! Es Tevi mīlu! Es gribu, lai Tev ir labi, bet mana daba ir nemainīga. Tikpat ļoti gribu, lai Tev sāp. Piedod, ka mana naža spals atkal rēgojas starp Tavām krūtīm. Piedod. Piedod, ka es griežu to uz riņķi vien, lai paplēstu Tavu brūci lielāku. Es tā darīšu, kamēr Tava seja atkal nekļūs vienaldzīga. Kamēr Tavas rokas bezspēkā nenokārsies gar sāniem. Es tā darīšu, kamēr vien Tavas acis nekļūs tukšas un nejūtīgas. Kamēr vien Tu nebeigsi spirināties pretī. Tad, kad Tu iemācies paslēpties aiz vienaldzības maskas, man kļūst garlaicīgi. Mans duncis atkal ir man kabatā nevis Tavā miesā. Bet re! Tu jau atkal nāc pie manis. Tu vēlies šīs spēles turpināt. Tev ir tik ļoti bail mani pazaudēt, mīļum, ka Tu esi gatavs paciest jelkādas sāpes. Tikai ne vienaldzību. Reizēm es demostratīvi aizgriežos un lepni soļoju prom, bet tad Tavā sejā ieslīd tā sejas izteiksme, kas liek man uzreiz apcirties riņķī un skriet Tevi mīļot, glāstīt, skūpstīt. Tās ir ilgas Tavā sejā. Tikai ne to. Kuš, kuš, kuš. Nekad, lūdzu, neilgojies pēc manis. Izbaudi manus glāstus. Es būšu te priekš Tevis. Izbaudi manus skūpstus. Piedod! Tie visi ir mānīgi. Mani nagi atkal ir atstājuši koši sārtas švīkas uz Tavas muguras. Piedod, bet Tu esi tik apburošs, kad Tev sāp! Es mīlu Tevi! Mīlu! Piedod.